Čāaaau mazuļī. Es zinu, ka jums mani ļoti pietrūkst! :D haha, man jūs arī, starp citu! :D

Labi, ja nopietni, tad radās ideja sākt rakstīt blogu par šo un to, kā man iet un neiet Šveicē, Francijā un citās pasaules malās! :D  Es gribu pastāstīt visu, bet tad man būtu jāuzraksta grāmata ;D, mēģināju iekļautu galveno, li jūs saprastu, kas ar mani te notiek, droši komentējat, uzdodiet jautājumus un tā :)

Tagad, lūdzu, uztaisiet sev tēju, kafiju, Paula aizej pēc kāda aliņa :D :* un sākat lasīt manus memuārus! :D

 

Izlidošanas diena:

14 Februārī, Valentīndienā, es piecēlos agrāk kā parasti ar svētku sajūtu. Šoreiz ne tikai priecājoties cik forša ir sirsniņdiena, bet arī ar patīkamu satraukumu par gaidāmo manas dzīves pagriezienu.

Kad vajadzēja atvadīties no savas ģimenes pat man, cilvēkam, kurš spēj saglabāt kontroli pār emocijām gandrīz visās dzīves situācijās, saskrēja asaras acīs. Bet Mammu, tēt, neuztraucieties, drīz es būšu atpakaļ un jūs varēsiet izbaudīt manu skanīgo balsi un neprātīgo uzvedību ar vērienu! :D Bučas!

Tātad, šī bija pirmā mana lidojuma reize, biju tik priecīga, ka BEIDZOT es lidošu. Kā vienmēr neiztika bez kavēšanas, vienu brīdi šķita, ka nokavēšu pati savu lidmašīnu, bet viss kārtībā, tētis spieda grīdā! :D

Nododot bagāžu izrādījās, ka svari manā māja kapitāli melo, un 16 kg vietā, man bija pāri 20. Tā kā pieļaujamais limits bija 20, nācās saģērbties siltāk- uz kleitas uzvilkt jaku, tad vēl jauku, mēteli un vēl vienu mētelīti nest rokās, neko, vismaz silti bija! :D Pie muitas kontroles negāja tik spoži. Tur mani izģērba  tikai līdz kleita( ak, cik žēl, vai ne? :D ) lika novilkt apavus, jutos kā pilnīga bezpajumtniece, bet darbinieku sejās redzēju ķircinošu smīnu, pieļauju, ka viņi izbauda mulsumu mūsu sejās! :D Muitas kontrole izmeta manu matu masku, jo redziet, tā bija par lielu rokas bagāžai- tas nebija smuki! :D Visādi citadi viss gāja lieliski un pavisam drīz jau kāpām lidmašīnā, kurā smaidīgs mūs sagaidīja stjuarts! (giggle)

Feil Nr.1: Pašas nespējām atrast savu vietu, kas atradās lidmašīnas sākumā, tāpēc gājām līdz lidmašīnas otram galam, lai pajautātu stjuartei. Tad nācās atgriezties lidmašīnas sākumā, mēs , protams, smējāmies pašas par sevi, bet šķiet, ka pārējiem tas nelikās diez ko smieklīgi! :D Un tas bija vēl smieklīgāk.

Tā nu mēs pavadījām 2h40min gaisā, līdz tikām līdz Briselei. Lidošanas process bija diezgan aizraujošs, bet nekas iespaidīgs. Jautri bija brīdi, kad lidmašīna pacēlās ar milzīgu ātrumu, un brīdī, kad tumsā varēja redzēt pilsētu gaismas- tas bija fascinējoši. Visu pārējo laiku jutos, kā brauktu ar autobusu debesīs! :D

Nolaišanās bija ļoti patīkama, ja neskaita brīdi, ka vienam cilvēkam palika nelabi tiešā nozīme, kas arī manī gandrīz izsauca nelabumu! :D Bet, paldies Dievam, izdevās savākties! Tad nu mēs bijām Briselē! :)

 

12h Briselē:

Izkāpjot ārā no lidmašīnas un ieelpojot Briseles gaisu, neticēsiet, bet tiešām likās, ka gaiss smaržoja savādāk! :D Iegājām lidostā, kura bija MILZĪGA. Sapratām, ka nav ne mazākās nojausmas, kur mums jāmeklē savas bagāžas.

Feil Nr2. Tāpēc izlēmām pajautāt to kādam no darbiniekiem, kurš runāja angļu valoda ar pamatīgu franču akcentu, bet tas nav būtiski, viņš ar ironisku smaidu norādīja mums uz norādes "Baggage", kas atradās tieši mums blakus.

Nu neko, atkal ierēcām par sevi, mierinājām sevi ar domu, ka neviens mūs te nepazīst. Gājām pakaļ bagāžai, kas, protams, arī nebija vienkārši. Sekojām zīmēm, bet pat arī tad kaut kur nomaldījāmies, aizklīdām, un aptuveni 40min meklējām somas. Kad runājām, ka vajadzēja sekot līdzi vīrietim no mūsu lidmašīnas, kurš izskatījās pieredzējis ceļotājs, piepeši ieraudzījām viņu aiz muguras, kurš kā izskatījās sekoja mums! Haha- slikta izvēle! :D Atradām tos koferus, novērtējām bojājumus, kuri , protams, bija radušies no "saudzīgās" ievietošanas lidmašīnā, atradām tuvējo soliņu un sākām ēst savu paiku! :D hah- īstas Latvietes, par visu padomājām! :D Garām gāja cilvēki, dīvaini skatījās un daži čaļi pat ierēca! :D Lieki piebilst, ka mums bija gluži vienalga.  Lai atrastu atpakaļ ceļu no bagāžas saņemšanas punkta , mums arī pagāja vismaz pusstunda. Jēziņ, tur viss ir tik liels, cilvēku tik daudz, labi nē, mēs īstenībā izdomājām apmest pāris riņķus ar 20kg koferos un 8kg uz pleca! :D

Tā pagāja 2 no 12 h Briselē! :D

Kad jau atradām telpu, kura domāta gaidīšanai, vilkām āra datorus, telefonus, lai ar Wi-Fi sazinātos ar savējiem. Vismaz pie mums LV ir pierasts, ka Wi-Fi ir par brīvu, tikai ne šeit! :D Par Wi-Fi te bija jāmaksā, tad nu atradām kaut kādu vienu no 5 variantiem, kur bija jāpiereģistrējas, jānoskatās muļķīgs video un uz 30 min varēja internetu izmantot bez maksas- cik dāsni! :D Tā arī darījām! :)

Tā kā joprojām bija valentīndiena, nedrīkstēja lauzt tradīcijas, tāpēc vēlāk skatījāmies Titāniku, redzēts simtiem reižu, bet joprojām neatstāj vienaldzīgu! :)

Vispār par uzmanības trūkumu ne Briselē, ne Ženēvā mēs nevar sūdzēties! :D /drīz paliksim iedomīgas :D / Es tiešām nezinu, kas ir tas, kas viņus piesaista, bet viņi uz mums BLENŽ, griežas atpakaļ un naturāli BLENŽ virsū, ka pilnīgi mums neērti paliekt! :D Lidostā bija čalis, kurš riņķoja mums apkārt tik daudz reižu, ka pēc 10 mēs pārstājām skaitīt. Un tur nebija nekur citur kur iet, tāpēc tam nav attaisnojumu! :D

Tā mēs tur tusējām lidostā, Negulējām ne minūti, no rīta, kad bija jākāpj lidmašīnā( 8.00am) acis bija tik sarkanas, ka bija bail skatīties spogulī! :D

Neliels novērojus Briseles lidosta, ja Latvijas lidostā pārsvarā redzējām jauniešus, cilvēkus vecumā līdz 30 gadiem, tad Briselē vienlīdz daudz ir jauniešu, bērnu, zīdaiņu, vecu cilvēku. Cilvēki ceļo ar ģimenēm, pensionāri ceļo pārīšos, cilvēki invalīdi ceļo, ah, tas manuprāt daudz ko pasaka par valsti, cilvēku dzīves līmeni, domāšanu utt.

Gājām nodot bagāžu, uz informācijas ekrāna bija rakstīts, ka tas jādara 10 ceļā, bet beigās, kad neviens tur nestrādāja, sapratām, ka kaut kas nav labi, tad pajautāju darbiniecei, kas notiek, un izrādījās, ka jāiet uz citu vietu, vai nav jauki?! :D Tieši kā cilvēkiem to zināt?! :D Aizgājām līdz vajadzīgajai vietas, tur strādāja patīkams vīrietis, ar viņu jauki papļāpājām, izmantojām viņa piedāvājumu nodot arī rokas bagāžu reize ar koferiem(bez elektroierīcēm), jo viņš teica, ka tā būs ērtāk, nebūs rindas jāstāv pie kontroles, teica, ka pat pases nebūšot jārāda, jo viņš mūs atcerēsies :D , tā arī darījām , kaut gan vēlāk to nožēlojām, jo rokas bagāža atradās kopā ar koferiem un visu laiku lidmašīnā (1h15) uztraucāmies vai tā atnāks ar mums! Bet tas laikam cilvēku dabā- stresot par visu un visur !:D

Nonācām līdz kontrolei, kur man, protams, viss pīkstēja. :D

Feil Nr. 3 Pie muitas , zinādama, ka LV man daudz ko lika novilkt, tā arī prasīju čalim, kas tur sēdēja "What should I take off :D"( Ko man vajadzētu novilkt) . TICIET man , tai brīdī nebija nekādu dziļdomīgu sarkasmu, ironijas, flirta utt. Man nebija pat tāda nodoma, līdz brīdim, kad viņa nopietnā seja pārvērtās smaidā un atbildēja, ka šis bija labs jautājums! :D Tad es sapratu, ko esmu pateikusi, neko- bija jāturpina spēle, tā tika aizvadītas pāris sekundes flirta ar lidostas darbinieku.

Izejot cauri, joprojām es pīkstēju :D tādēļ sieviete mani apčamdīja tā, ka, ja to būtu darījis vīriešu kārtas pārstāvis, tas tiktu uzskatīts kā nepiedienīgi! :D

Tā nu mēs lidojām uz Ženēvu!:))

 

Galamērķis:

Ielidojām Ženēvā, atradām vietu, kur jāsaņem bagāža, atviegloti nopūtāmies, ka ir arī rokas bagāža un devāmies uz vietu, kur mūs sagaidīja cilvēki( knapi pazīstama puiša) vecāki :D To puisi es nepazinu vispār,   Irita ar viņu pāris reizes ir runājusi, tad vēl internetā, bet draugi viņi noteikti nav. Tā kā viņa paša šajā laikā Ženēvā nebija, viņa vecāki laipni piedāvājās mūs aizvest uz mājām:) Mēs nevarējām atteikt- jāizmanto visas iespējas! :D Ieraugot šos cilvēkus ar Iritas vārdu uz lapas, sapratām, ka viss, sākas! :D # bučas uz vaidiem bija tiiik dīvaini, pārsteidzoši un smieklīgi. Vēl tagad atceros kā vīrietis Iritai saka "Troi fois"( trīs reizes) :D

Mēs bijām tik pārgurušas, nebijām gulējušas vairāk kā 24h, knapi filtrējām informāciju. Lieki piebilst, ka vīrietis runā angliski, bet ne pārāk plūstoši, sieviete nerunā gandrīz vispār. Tad nu mums bija konkrēts kultūršoks. :D Mašīnā runājām par šo un to, cik nu angļu un franču valodas sajaukums mums to atļāva :D

Viņi mums parādīja skolu un aizveda uz mājām. P.s. Mēs dzīvojam Francijā! :D Kur vēl labāku dzīvi mācīties Ženēvā, dzīvot Francijā! :D Principā, tas ir tikai formāli, jo tas atrodas ļoti tuvu Ženevas robežai, tāpēc nevar pat just atšķirību, ja nu vienīgi cenu ziņā! :D Neskatoties, ka cenas ir katastrofāli augstas arī Francijā, Ženēvā viss ir VEEL dārgāks! :D tā kā mīļie, uz dāvanām neceriet! :D

Jā, mūs aizveda uz mājām, viņi tā par mums rūpējās, it kā mēs būtu pazīstami, ieveda iekšā, iepazinās ar sievieti, apskatījās istabu, kur mēs dzīvojam un tā. Lika saprast sievietei, ka mums ir aizmugure, vai nav jauki?! :D Tad, atvadoties, viņi piedāvāja rīt mūs aizvest uz kalniem, (šeit VISUR ir kalni, skats ir tiiiik skaists!- bildes būs! :D ) Mēs, protams bijām sajūsmā, un piekritām. Tad viņi aizbrauca, iepazināmies ar sievieti un viņas dēlēnu. Jauka sieviete, Nataša, kuras angļu valoda arī pieklibo! :D Bet, tas ir jauki, jo mēs cenšamies lauzt savu franču valodu, padarām sevi par muļķēm, bet jā, cenšamies runāt! :D Viņas dēls nerunā angliski vispār, bet ir ļoti jauks, mēs esam sajūsmā, redzam milzīgas perspektīvas franču valodas attīstībai. Devāmies ar Natašu kopā uz veikalu, viņas dēlam vajadzēja nopirkt apavus, mēs gribējām apskatīt vidi, viņa mums parādīja transportus ar ko nokļūt līdz skolai, ar mašīnu aizveda uz ženēvu, kur mēs nopirkām mēneša abonementu transportiem(58euro- briesmas! :D) Iebraucām pārtikas veikalā "Carrafour", ja nemaldos :D, kurš ir franču interpretācija par Maximu vai Supernetto, tikai dārgāks! :D Šķiet, ka esam jau atradušas savu veikalu! :D

Atgriezāmies mājās, izdzērām kakao un gājām čučēt. Gulējam tieši 12 h- no 21 līdz 9 :D Tad cēlāmies, jo 10 bija sarunāts braukt uz kalniem!!! :))

 

Kalni:

Mēs šeit esam tikai 2. dienu, bet jau staigājām pa kalniem. Zinājām, ka to darīsim, bet nedomājām, ka tas notiks tik drīz, un tik ērtā veidā ar mašīnu. Šodien sarunas jau raisījās vieglāk, bieži iesakām franciski, pabeidzām angliski! Bet šie cilvēki ir ļoti laipni un jauki, viņiem patīk, ka mēs cenšamies runāt franciski, viņi arī cenšas runāt tikai franciski, protams, priekš mums extra lēni:D, un tad , ja redz, ka mums ir galīgi melna bilde( kas bija redzams diezgan bieži :D ) pārtulkoja angliski! :) Sākumā likās, ka būs neveikli, beigās vairs galīgi nebija. Tikām līdz kalniem, atkal šķērsojot robežu, izrādījās, ka viena kalnu daļa atradās Francijas daļā, tad nu atkal nācās šķērsot robežu :D- nekad dzīvē nebiju tik bieži šķērsoju robežu :D Francija-Šveice- Francija- tā tas aptuveni izskatījās uz vienu pusi! :D  Kalni bija satriecoši, nogājām apmēram 5km! :D

Pirms pastaigas braucām ar mašīnu augšā, lieki piebilst, ka šeit pat ceļš, kurš ved kalnos ir perfektā stāvoklī, asfaltēts. Mēs atradāmies 1 300 m augstumā. :)) Cilvēki, jūs domājāt, ka mēs te bomžosim?! :D Jāatzīst mēs pašas arī tā domājām, bet nē:D Šodien mēs ēdām kalnu restorānā! :D haha, tas bija tik dīvaini! :D Sākumā mūs aizveda uz vienu populāru bāriņu/kafejnīcu kalnos, kur dzērām baltvīnu, kurš bija sarkans , jo bija kopā ar kkādām ogām, šim vīnam bija speciāls nosaukums, bet neatceros kāds! :D Bija interesanti, ka blakus sēdošā sieviete, tantiņa, uz mums dīvaini skatījās, un tad šie vecāki sāka ar viņu runāt, izstāstīja, ka esam no Latvijas un tā. Viss notika ļoti draudzīgi un familiāri! Reizēm mēs jūtamies kā   apskates objekts, bet tā nav sliktākā sajūta pasaulē! :D  Tad mēs pirms kāpšanas kalnos paēdām restorānā, neslikti vai ne? :D  Kāpjot kalnos pļāpājām ar Patrīciju(mammu šim mistiskajam puisim :D ), viņa angliski nerunā gandrīz nemaz, bet saprot, tāpēc, tas bija tāds izaicinājums ar viņu runāt. Laika gaitā noskaidrojās, ka viņi ir iepazinušies 16 gados un kopā ir jau gandrīz 40 gadu!! Ah cik romantiski.:) Kad abiem bija 22 laikam, šie apceļojuši pasauli, mīļākā valsts viņiem ir Brazīlija, bet varētu dzīvot arī Jaunzēlandē! :D Pārmijām dažus vārdus arī par hokeju. Paslavēju viņu hokejistus, centos palielīt arī mūsējos, teicu, ka pāris no viņiem spēlē arī Ženēva, uz ko viņa man atbildējas "jā, jā, es zinu.." Tad man bija tāds neliels šoks, bet tad viss kļuva skaidrs, kā gan viņa var nezināt, ja mūsējie ir tik labi!? :D

Laiks burtiski paskrēja. Pavadījām ar viņiem laiku no 10 līdz apmēram 17, bet likās, ka pāris stundas ir pagājušas. Satriecoši pavadījām laiku. Un viņi vēlas mūs vēl šur tur aizvest. Mums jau tā bija neērti par restorānu, kalniem, personīgo "taksi":D , kad teicām, ka viņi tā jau ļoti daudz dara, viņi teica "nē, nē, mums tas patīk". Cenšoties saprast kā un kāpēc pilnīgi sveši cilvēki par mums tik ļoti rūpējās, ja reizēm pat paziņas tā nedara, sapratām, ka viņiem ļoti patīk cilvēki, sabiedrība, viņiem ir savādāk domāšanas veids, tā kā nauda viņiem viennozīmīgi nav problēma,(viņi bija ļoti pārsteigta, ka mums nav trauku mazgājamās mašīnas un ir tikai viena vannas istaba ;D aa, un vīrietim Roleks uz rokas mirdz:D) tad viņi izklaidējas, reizē izklaidējot mūs! :)

Atvedot mūs mājās, sekoja ierastās trīs bučas uz vaiga un laba vēlējumi. Patīkami cilvēki:))

Rīt ir mūsu pirmā skolas diena, redzēsim, KAS NOTIKS TĀLĀK:D

Šeit dažas bildītes, rīt būs vēl! :D :

Kaut kas nočakarējās, nevarēju pagriezt:D, bet vienalga, tālumā ir kalnu skats, pie mājām! :)

Sākas kalnu daļa! :))

Šis ir apmēram 1000 m virs jūras līmeņa, bet kalnos ir tāda dzīvība, tur ir tāda rosība, maziņš ciematiņš, pilns ar glaunām mājām , restorāniem, veikaliņiem...aaa, fantastiski!

Manis minētais baltvīns ar augļiem, garšīgs:))

 Restorānā, visi 4:)

Holivudas smaids ir visās bildēs, nevarēju nesmaidīt! :D

 

 

Feil Nr. 4.: Ar mums kopā vienā dzīvoklī dzīvo kaut kāds čalis no Portugāles, kuru mēs vakar neredzējām, tikai dzirdējām. Vannas istabas durvis atrodas tieši aiz viņa durvīm, šodien no rīta ejot uz vannas istabu, atrāvu viņa istabas durvis un taisījos jau iet iekšā, paldies Dievam, ka Irita bija blakus un mani apturēja! :D Ceru, ka viņš gulēja un to nepamanīja! :D

 

Feil Nr. 5: Šodien uz pāris dienām saimniece ir kaut kur aizbraukusi, dzīvoklī esam mēs un Portugālis. Pulksten 20.00, joprojām nesam viņu redzējušas, tikai dzirdējušas. Takā mēs nezinājām ārdurvju kodu, nācās iet pie viņa, iepazīties un prasīt. Jeeeziņ, tas bija ārprāc :D Viņā laikam bija gulējis, vai sašutis, vai samulsis, vai velns zina, kas ar viņu bija, bet  tas viss bija tik ļoti dīvaini. 2reizes klauvējām pie durvīm līdz viņš atvēra, tad mēģinājām ieskaidrot, ko mums vajag, un tad uzzinājām, ka viņu sauc Džons. Atgriežoties savā istabā mēģinājām apvaldīt smieklus, bet īsti neizdevās :D.  Haha, interesanta iepazīšanās! :D

 

P.s. Fantastic 4- terorista vēl nav apkārtnē, bet skatīsimies, ko nesīs rītdiena! :D