Beidzot apmākušos
laiku ir nomainījusi saulītē. Pirmdien tikai aizvadīti pirmie
"midterma" eksāmeni. Starpbrīdi starp lekcijām, 4 stundu garumā
pavadījām parkā! "Place de neuve"- tīk foršs, milzīgs parks, kur ir
cilvēku jūra gandrīz vai visu diennakti. Starp citu, šajā parkā ir arī
restorāniņš, kioskiņs un milzīga izmēra galda spēles- šahs un dambrete, kuras
gan šeit drīzāk varētu saukt par zemes spēlēm! :D Lai jau kā, ar meitenēm
atklājām sezonu un tā kā šis parks atrodas apmēram 20 min braucienā no mūsu
mājām (starp citu, nomainījām mājvietu! :D ) , tad mēs tur būsim bieži viesi.
P.s. Tēti- es tagad uzkačāšu skilu, kad atbraukšu, noteikti tevi beidzot
sakaušu dambretē! :D
Jā, kā jau iepriekš
minēju, mēs mainījām dzīvesvietu. Kad viss jau sāka kļūt skaidrs, nokārtoties
un jau gandrīz kļuva par pieradumu, mēs sapratām, ka mums vajag izdarīt kaut ko
stulbu, un tā mēs izlēmām pārvākties, īsti pat nezinot uz kurieni! :D Pagaidām
mums ir plāns tikai aprīlim-to mēs pavadīsim kojās, ko darīsim tālāko laiku vēl
nezinām, un nevajag ar'- tā jautrāk! :D Es pilnīgi dzirdu tagad vārdu JOLO no
Paulas mutes! :D Jāatzīst, ka tas te varētu būt vietā! :D
Pārvākšanās process
bija BRIESMĪGS, DRAUSMĪGS un vēl visādi sliktie vārdi te ir attiecināmi! :D Mūs
ir tiiik daudz mantu, tad vēl ēdiens un tad vēl skolas papīri, kuri ir
miljoniem! Lai nokļūtu kojās no Annemasses mums vajadzēja mainīt 3 transportus-
beigās likās, ka izdzīvojušo nebūs! :D Viss sākās ar autobusi no Francijas līdz
robežai- bija diezgan smieklīgi, mēs laikam izskatījāmies, ka esam tik ļoti
nožēlojamas, ka šoferis neprasīja pat biļeti paradīt, tikai teica "c'est
bon"( ir labi! :D) haha, nu neko.
Tad robežā kāpām
tramvajā, kurš mūs nogādāja līdz Ženēvas centram. Te sākās jautrākā daļā. Jau
pilnīgi izpumpējušās knapi ievilkāmies transportā, apsēdāmies un gaidījām, kad
sāks braukt, līdz iekams pazuda elektrība un šoferis sāka skraidīt no viena
gala uz otru! :D VNK KĀAADA varbūtība, ka tramvajs salūzīs tieši tad, kad mēs
tur būsim iekšā pārkrāvušās kā ēzeļi?! :D Starp citu, šī jau bija 3 reize, kad
tramvajs salūzt, mums esot iekša- nezinu kā lai to uztver- neveiksme, slikta
karma, mērfija likums? :D Bet, jāuzslavē tramvaja vadītājs, kas pagrāba manu
koferi un bez ne mazākās piepūles nogādāja otrā tramvajā. Ciik jauki! Tieši
pirms tam ar Iritu diskutējam, vai pasaulē vēl ir džentulmeņi- haha- es
uzvarēju- ir gan! :) Tālāk vis bija plus mīnus salīdzinoši gludi- ja tā vispār
var teikt! :D Bet nu jā, mēs to izdarījām, ir kārtējais ķeksītis mūsu stulbo,
jautro darbu sarakstā- un jau atkal- par jautrību sūdzēties nevar! :D
Un vispār- es laikam
nekad nebeigšu uzjautrināties par cilvēku sejām, kuri runā spāņu valodā, kad es
pasaku, ka mani sauc Linda. :D Ja man tās vajadzētu raksturot, tad sākumā ir
tāds šoks, izbrīns, nesaprašana, citreiz cilvēki pat pārjauta, un tad šo mulsumu
nomaini smīniņš. Hahah! :D
************************************
Augšējais tekstiņš
tapa apmēram 2 nedēļas atpakaļ, tā kā nav vairs īsti aktuāls. Svarīgākās aktualitātes manā dzīvē :D-
lieldienu brīvdienas tika pavadītas apceļojot Šveici. 6 dienas, 1 mašīna, 4
meitenes un Šveice ir pie mūsu kājām. :D
Bija satriecoši redzēt Šveices laukus, mazās kalnu pilsētiņas kā arī
lielās centrālās pilsētas, protams, galvaspilsētu. Pāris vārdi kā es raksturotu
šo valsti ir harmonija, miers, chills.
Neatkarīgi lielā vai mazā pilsētā. Redzēju vietas, kuras tikai filmās
iepriekš redzētas- tiiik skaisti! Mums ir apmēram 2000 bilžu(nepārspīlējot),
lielāko daļu publicēšu 2dien, tā ka, neuztraucieties- viss būs! :D Vienīgā man
neizprotamā lieta ir- Šveicē ir 3 oficiālas valodas- Vācu, Franču, Itāļu.
Respektīvi 3 reģioni, kuros runā šajās valodas. Tas nozīmē, ka teorētiski
cilvēkiem vajadzētu runāt kā minimums šajās 3 valodās, lai viņi normāli varētu
vismaz pārvietoties pa savu valsti! (tas aizņem apmēram 4 h šķērsot visu
valsti). Realitāte rāda, ka tas ir tālu no taisnības, katrā šajā reģionā ir
viss rakstīts, visi runā tikai savā valodā, pat mazāk kā puse normāli saprot
angļu valodu :D, tas man liekas ļoti dīvaini.
Visā visumā ceļojums
tika pavadīts lieliski! Tā kā viena no meitenēm īrēja mašīnu uz sava vārda,
bija nerakstīts likums, ka viņa arī vadīs. Sākumā tas likās diezgan skumji,
ņemot vēra cik ĻOTI man patīk vadīt mašīnu, BET, es situāciju atrisināju
veiksmīgi. Sēdēju aizmugurējā beņķī( kas arī bija diezgan neierasti, pēdējos 2
gadus toč neatceros, kad būtu tur sēdējusi:D ), klusībā, pie sevis izvērtēju
viņas braukšanas prasmes un liktu diezgan zemu atzīmi! :D Tēti- viņa darīja
visu to, ko tu man mācīji nedarīt- sākot ar absolūtu prasmes trūkumu
iegriezties stāvlaukumā atpakaļ gaitā, nespēju izveidot normālu apdzīšanas
manervu, sekot vismaz 500m aiz riteņbraucēja, braucot ārpus līkuma uzbraukt
katrai "barģurai", tā es varētu turpināt vēl un vēl! :D Nu, es
nesaku, ka esmu profesionāle, tikai biju gaidījusi, ka viņa būs labāka, ņemot
vērā faktu, ka viņa braucot diezgan regulāri. Secinājums- autoskolas nekam
neder- ļaujiet, lai jūs apmāca tēti! :D
Sāpīga lieta- esmu
pieradusi mašīnā klausīties mūziku ĻOTI skaļi, šeit man vajadzēja ik pa laikam
atgādināt, lai tāda vispār tiek ieslēgta. Bet neko, brīdī, kad sākām ar Iritu
dziedāt, viņas atcerējās pagriezt nedaudz skaļāk! :D haha
Tā kā mums nebija
navigācijas sistēmas, braucām pa vecajai labajai metodei, izmantojot karti.
Personīgi man visi tā jezga, maldīšanās piedarās pie ceļošanas, plus mīnus
uzdzen jautrību. Laikam jau tā atkal ir kultūras atšķirības, bet ceļojot ar
Vācijas pārstāvi nekas tāds nevar notik, jo tad tas noved pie sprādziena:D
Problēma tāda, ka mūsu šoferītei bija diezgan grūti savaldīt nervus un viņa
diezgan bieži trakoja pie stūres, ko tai brīdī darījām mēs?! :D sēdējām
aizmugures solā un dzērām aliņus! :D Joprojām atceros mirkli, kas burtiski
noveda šoferīti līdz galējai robežai- jau kaut kādu stundu meklējam savu
Hosteli (ar tiem mums bija vislielākās problēmas) , un viņa tur jau trakoja pie
stūres, un mēs ar Iritu, protams, uzjautrinājāmies, un skaļā balsī ,
saskandinot aliņus teicām "cheeeers" :D haha, jums būtu jāredz viņas
sejas izteiksme- tas vien bija to vērts! :D
Nu jūs jau mani pazīstas un saprotat, ka man ir īpašs talants cilvēku
izvešanā, sevišķi, ja es sajūtu, ka tas varētu būt izdarāms uzjautrināma metodē
:D Jā, jā, nekas nav mainījies, joprojām esmu mai*a. :D
Mūsu galvenā loma
bija prasīt cilvēkiem ceļu- nez kāpēc viņas no tā centās izvairīties pa visiem
100% :D haha, atceros pirmo reizi, kad mēs ar Iritu gājām ar karti, un mums
vajadzēja mūs visas nogādāt konkrētajā vietā, mums nebija ne jausmas, kur mēs
esam, kur mums jāiet, mēs pajautajām random cilvēkiem ceļu, meitenes bija ļoti
pārsteigtas un neapmierinātas par šo gājienu! :D bet mums kā parasti-vienalga!
:D Pēc tam, visu laiku, kad viņas netika galā, prasīja, lai mēs ejam jautāt
kādam, haha!:D Un pie šis pašas tēmas vēl viens atgadijums, kurš seko no tēmas
"nespried par vīru pēc cepures :D", gājām kārtējo reizi prasīt ceļu,
un piegājām pie 4 čaļu kompānijas, kuri tiešām bija tādi nekādi, sporta tērpos
un kaut ko čiloja autostāvietā. Prasījām
ceļu, viņi bija diezgan jauki un pretimnākoši, teica lai iedodam pildspalvu-
viņi uzzīmes karti, iedevām, un viņi aizgāja pie savas mašīnas. MAŠĪNAS.
MAŠSSSIIINAAAS. Mašīna bija fantastiska, centos savaldīties , lai nesāktu
smieties, jo Iritas sejā redzēju to pašu šoku- bet mēs veiksmīgi notēlojām, ka
mums neinteresē un ir absolūti vienalga, ka tur stāv sarkans ferarī, nav ne
jausmas , kas pa modeli un tā, bet izskatījās mazs, kompakts kabrioletveidīgs,
sasodīti skaists ferārī! :D
Labi, es jau nedaudz
te izplūdu, bet piedzīvojums bija vienreizējs, labprāt atkārtotu vēl un vēl,
pat ar visiem saspīlējumiem, jo tas arī pieder pie lietas! :)
Atgriežoties Ženēvā,
no vienas puses bija nedaudz skumji, no otras pilnīgi jutos, kā atgriežoties
mājās. Jā, esmu pilnīg noteikti te iedzīvojusies. Bet, mammuci, neuztraucies,
lai cik Šveice būtu skaista, sakārtota un perfekta, šī nav mana vieta, kur dzīvot
patstāvīgi, tāda man vēl ir jāatrod kaut kur starp visām pasaules valstīm! :)
Ceru, ka jūs arī tik
pat labi pavadāt brīvdienas, darot to, ko vienmēr esat gribējuši! :***
