Čāaaau mazuļī. Es
zinu, ka jums mani ļoti pietrūkst! :D haha, man jūs arī, starp citu! :D
Labi, ja nopietni,
tad radās ideja sākt rakstīt blogu par šo un to, kā man iet un neiet Šveicē,
Francijā un citās pasaules malās! :D Es
gribu pastāstīt visu, bet tad man būtu jāuzraksta grāmata ;D, mēģināju iekļautu
galveno, li jūs saprastu, kas ar mani te notiek, droši komentējat, uzdodiet
jautājumus un tā :)
Tagad, lūdzu,
uztaisiet sev tēju, kafiju, Paula aizej pēc kāda aliņa :D :* un sākat lasīt
manus memuārus! :D
Izlidošanas diena:
14 Februārī,
Valentīndienā, es piecēlos agrāk kā parasti ar svētku sajūtu. Šoreiz ne tikai
priecājoties cik forša ir sirsniņdiena, bet arī ar patīkamu satraukumu par
gaidāmo manas dzīves pagriezienu.
Kad vajadzēja
atvadīties no savas ģimenes pat man, cilvēkam, kurš spēj saglabāt kontroli pār
emocijām gandrīz visās dzīves situācijās, saskrēja asaras acīs. Bet Mammu, tēt,
neuztraucieties, drīz es būšu atpakaļ un jūs varēsiet izbaudīt manu skanīgo
balsi un neprātīgo uzvedību ar vērienu! :D Bučas!
Tātad, šī bija pirmā
mana lidojuma reize, biju tik priecīga, ka BEIDZOT es lidošu. Kā vienmēr
neiztika bez kavēšanas, vienu brīdi šķita, ka nokavēšu pati savu lidmašīnu, bet
viss kārtībā, tētis spieda grīdā! :D
Nododot bagāžu
izrādījās, ka svari manā māja kapitāli melo, un 16 kg vietā, man bija pāri 20.
Tā kā pieļaujamais limits bija 20, nācās saģērbties siltāk- uz kleitas uzvilkt
jaku, tad vēl jauku, mēteli un vēl vienu mētelīti nest rokās, neko, vismaz
silti bija! :D Pie muitas kontroles negāja tik spoži. Tur mani izģērba tikai līdz kleita( ak, cik žēl, vai ne? :D )
lika novilkt apavus, jutos kā pilnīga bezpajumtniece, bet darbinieku sejās
redzēju ķircinošu smīnu, pieļauju, ka viņi izbauda mulsumu mūsu sejās! :D
Muitas kontrole izmeta manu matu masku, jo redziet, tā bija par lielu rokas
bagāžai- tas nebija smuki! :D Visādi citadi viss gāja lieliski un pavisam drīz
jau kāpām lidmašīnā, kurā smaidīgs mūs sagaidīja stjuarts! (giggle)
Feil
Nr.1: Pašas nespējām atrast savu vietu, kas atradās lidmašīnas sākumā, tāpēc
gājām līdz lidmašīnas otram galam, lai pajautātu stjuartei. Tad nācās
atgriezties lidmašīnas sākumā, mēs , protams, smējāmies pašas par sevi, bet
šķiet, ka pārējiem tas nelikās diez ko smieklīgi! :D Un tas bija vēl
smieklīgāk.
Tā nu mēs pavadījām
2h40min gaisā, līdz tikām līdz Briselei. Lidošanas process bija diezgan
aizraujošs, bet nekas iespaidīgs. Jautri bija brīdi, kad lidmašīna pacēlās ar
milzīgu ātrumu, un brīdī, kad tumsā varēja redzēt pilsētu gaismas- tas bija
fascinējoši. Visu pārējo laiku jutos, kā brauktu ar autobusu debesīs! :D
Nolaišanās bija ļoti
patīkama, ja neskaita brīdi, ka vienam cilvēkam palika nelabi tiešā nozīme, kas
arī manī gandrīz izsauca nelabumu! :D Bet, paldies Dievam, izdevās savākties!
Tad nu mēs bijām Briselē! :)
12h Briselē:
Izkāpjot ārā no
lidmašīnas un ieelpojot Briseles gaisu, neticēsiet, bet tiešām likās, ka gaiss
smaržoja savādāk! :D Iegājām lidostā, kura bija MILZĪGA. Sapratām, ka nav ne
mazākās nojausmas, kur mums jāmeklē savas bagāžas.
Feil
Nr2. Tāpēc izlēmām pajautāt to kādam no darbiniekiem, kurš runāja angļu valoda
ar pamatīgu franču akcentu, bet tas nav būtiski, viņš ar ironisku smaidu
norādīja mums uz norādes "Baggage", kas atradās tieši mums blakus.
Nu neko, atkal
ierēcām par sevi, mierinājām sevi ar domu, ka neviens mūs te nepazīst. Gājām
pakaļ bagāžai, kas, protams, arī nebija vienkārši. Sekojām zīmēm, bet pat arī
tad kaut kur nomaldījāmies, aizklīdām, un aptuveni 40min meklējām somas. Kad
runājām, ka vajadzēja sekot līdzi vīrietim no mūsu lidmašīnas, kurš izskatījās
pieredzējis ceļotājs, piepeši ieraudzījām viņu aiz muguras, kurš kā izskatījās
sekoja mums! Haha- slikta izvēle! :D Atradām tos koferus, novērtējām bojājumus,
kuri , protams, bija radušies no "saudzīgās" ievietošanas lidmašīnā,
atradām tuvējo soliņu un sākām ēst savu paiku! :D hah- īstas Latvietes, par
visu padomājām! :D Garām gāja cilvēki, dīvaini skatījās un daži čaļi pat
ierēca! :D Lieki piebilst, ka mums bija gluži vienalga. Lai atrastu atpakaļ ceļu no bagāžas
saņemšanas punkta , mums arī pagāja vismaz pusstunda. Jēziņ, tur viss ir tik
liels, cilvēku tik daudz, labi nē, mēs īstenībā izdomājām apmest pāris riņķus
ar 20kg koferos un 8kg uz pleca! :D
Tā pagāja 2 no 12 h
Briselē! :D
Kad jau atradām
telpu, kura domāta gaidīšanai, vilkām āra datorus, telefonus, lai ar Wi-Fi
sazinātos ar savējiem. Vismaz pie mums LV ir pierasts, ka Wi-Fi ir par brīvu,
tikai ne šeit! :D Par Wi-Fi te bija jāmaksā, tad nu atradām kaut kādu vienu no
5 variantiem, kur bija jāpiereģistrējas, jānoskatās muļķīgs video un uz 30 min
varēja internetu izmantot bez maksas- cik dāsni! :D Tā arī darījām! :)
Tā kā joprojām bija
valentīndiena, nedrīkstēja lauzt tradīcijas, tāpēc vēlāk skatījāmies Titāniku,
redzēts simtiem reižu, bet joprojām neatstāj vienaldzīgu! :)
Vispār par uzmanības
trūkumu ne Briselē, ne Ženēvā mēs nevar sūdzēties! :D /drīz paliksim iedomīgas
:D / Es tiešām nezinu, kas ir tas, kas viņus piesaista, bet viņi uz mums BLENŽ,
griežas atpakaļ un naturāli BLENŽ virsū, ka pilnīgi mums neērti paliekt! :D
Lidostā bija čalis, kurš riņķoja mums apkārt tik daudz reižu, ka pēc 10 mēs
pārstājām skaitīt. Un tur nebija nekur citur kur iet, tāpēc tam nav
attaisnojumu! :D
Tā mēs tur tusējām
lidostā, Negulējām ne minūti, no rīta, kad bija jākāpj lidmašīnā( 8.00am) acis
bija tik sarkanas, ka bija bail skatīties spogulī! :D
Neliels novērojus
Briseles lidosta, ja Latvijas lidostā pārsvarā redzējām jauniešus, cilvēkus
vecumā līdz 30 gadiem, tad Briselē vienlīdz daudz ir jauniešu, bērnu, zīdaiņu,
vecu cilvēku. Cilvēki ceļo ar ģimenēm, pensionāri ceļo pārīšos, cilvēki
invalīdi ceļo, ah, tas manuprāt daudz ko pasaka par valsti, cilvēku dzīves
līmeni, domāšanu utt.
Gājām nodot bagāžu,
uz informācijas ekrāna bija rakstīts, ka tas jādara 10 ceļā, bet beigās, kad
neviens tur nestrādāja, sapratām, ka kaut kas nav labi, tad pajautāju
darbiniecei, kas notiek, un izrādījās, ka jāiet uz citu vietu, vai nav jauki?!
:D Tieši kā cilvēkiem to zināt?! :D Aizgājām līdz vajadzīgajai vietas, tur
strādāja patīkams vīrietis, ar viņu jauki papļāpājām, izmantojām viņa
piedāvājumu nodot arī rokas bagāžu reize ar koferiem(bez elektroierīcēm), jo
viņš teica, ka tā būs ērtāk, nebūs rindas jāstāv pie kontroles, teica, ka pat
pases nebūšot jārāda, jo viņš mūs atcerēsies :D , tā arī darījām , kaut gan
vēlāk to nožēlojām, jo rokas bagāža atradās kopā ar koferiem un visu laiku
lidmašīnā (1h15) uztraucāmies vai tā atnāks ar mums! Bet tas laikam cilvēku
dabā- stresot par visu un visur !:D
Nonācām līdz
kontrolei, kur man, protams, viss pīkstēja. :D
Feil
Nr. 3 Pie muitas , zinādama, ka LV man daudz ko lika novilkt, tā arī prasīju
čalim, kas tur sēdēja "What should I take off :D"( Ko man vajadzētu
novilkt) . TICIET man , tai brīdī nebija nekādu dziļdomīgu sarkasmu, ironijas,
flirta utt. Man nebija pat tāda nodoma, līdz brīdim, kad viņa nopietnā seja
pārvērtās smaidā un atbildēja, ka šis bija labs jautājums! :D Tad es sapratu,
ko esmu pateikusi, neko- bija jāturpina spēle, tā tika aizvadītas pāris
sekundes flirta ar lidostas darbinieku.
Izejot cauri,
joprojām es pīkstēju :D tādēļ sieviete mani apčamdīja tā, ka, ja to būtu
darījis vīriešu kārtas pārstāvis, tas tiktu uzskatīts kā nepiedienīgi! :D
Tā nu mēs lidojām uz
Ženēvu!:))
Galamērķis:
Ielidojām Ženēvā,
atradām vietu, kur jāsaņem bagāža, atviegloti nopūtāmies, ka ir arī rokas
bagāža un devāmies uz vietu, kur mūs sagaidīja cilvēki( knapi pazīstama puiša)
vecāki :D To puisi es nepazinu vispār,
Irita ar viņu pāris reizes ir runājusi, tad vēl internetā, bet draugi
viņi noteikti nav. Tā kā viņa paša šajā laikā Ženēvā nebija, viņa vecāki laipni
piedāvājās mūs aizvest uz mājām:) Mēs nevarējām atteikt- jāizmanto visas
iespējas! :D Ieraugot šos cilvēkus ar Iritas vārdu uz lapas, sapratām, ka viss,
sākas! :D # bučas uz vaidiem bija tiiik dīvaini, pārsteidzoši un smieklīgi. Vēl
tagad atceros kā vīrietis Iritai saka "Troi fois"( trīs reizes) :D
Mēs bijām tik
pārgurušas, nebijām gulējušas vairāk kā 24h, knapi filtrējām informāciju. Lieki
piebilst, ka vīrietis runā angliski, bet ne pārāk plūstoši, sieviete nerunā
gandrīz vispār. Tad nu mums bija konkrēts kultūršoks. :D Mašīnā runājām par šo
un to, cik nu angļu un franču valodas sajaukums mums to atļāva :D
Viņi mums parādīja
skolu un aizveda uz mājām. P.s. Mēs dzīvojam Francijā! :D Kur vēl labāku dzīvi
mācīties Ženēvā, dzīvot Francijā! :D Principā, tas ir tikai formāli, jo tas
atrodas ļoti tuvu Ženevas robežai, tāpēc nevar pat just atšķirību, ja nu
vienīgi cenu ziņā! :D Neskatoties, ka cenas ir katastrofāli augstas arī
Francijā, Ženēvā viss ir VEEL dārgāks! :D tā kā mīļie, uz dāvanām neceriet! :D
Jā, mūs aizveda uz
mājām, viņi tā par mums rūpējās, it kā mēs būtu pazīstami, ieveda iekšā,
iepazinās ar sievieti, apskatījās istabu, kur mēs dzīvojam un tā. Lika saprast
sievietei, ka mums ir aizmugure, vai nav jauki?! :D Tad, atvadoties, viņi
piedāvāja rīt mūs aizvest uz kalniem, (šeit VISUR ir kalni, skats ir tiiiik
skaists!- bildes būs! :D ) Mēs, protams bijām sajūsmā, un piekritām. Tad viņi
aizbrauca, iepazināmies ar sievieti un viņas dēlēnu. Jauka sieviete, Nataša,
kuras angļu valoda arī pieklibo! :D Bet, tas ir jauki, jo mēs cenšamies lauzt
savu franču valodu, padarām sevi par muļķēm, bet jā, cenšamies runāt! :D Viņas
dēls nerunā angliski vispār, bet ir ļoti jauks, mēs esam sajūsmā, redzam
milzīgas perspektīvas franču valodas attīstībai. Devāmies ar Natašu kopā uz
veikalu, viņas dēlam vajadzēja nopirkt apavus, mēs gribējām apskatīt vidi, viņa
mums parādīja transportus ar ko nokļūt līdz skolai, ar mašīnu aizveda uz
ženēvu, kur mēs nopirkām mēneša abonementu transportiem(58euro- briesmas! :D)
Iebraucām pārtikas veikalā "Carrafour", ja nemaldos :D, kurš ir
franču interpretācija par Maximu vai Supernetto, tikai dārgāks! :D Šķiet, ka
esam jau atradušas savu veikalu! :D
Atgriezāmies mājās,
izdzērām kakao un gājām čučēt. Gulējam tieši 12 h- no 21 līdz 9 :D Tad
cēlāmies, jo 10 bija sarunāts braukt uz kalniem!!! :))
Kalni:
Mēs šeit esam tikai
2. dienu, bet jau staigājām pa kalniem. Zinājām, ka to darīsim, bet nedomājām,
ka tas notiks tik drīz, un tik ērtā veidā ar mašīnu. Šodien sarunas jau
raisījās vieglāk, bieži iesakām franciski, pabeidzām angliski! Bet šie cilvēki
ir ļoti laipni un jauki, viņiem patīk, ka mēs cenšamies runāt franciski, viņi
arī cenšas runāt tikai franciski, protams, priekš mums extra lēni:D, un tad ,
ja redz, ka mums ir galīgi melna bilde( kas bija redzams diezgan bieži :D )
pārtulkoja angliski! :) Sākumā likās, ka būs neveikli, beigās vairs galīgi
nebija. Tikām līdz kalniem, atkal šķērsojot robežu, izrādījās, ka viena kalnu
daļa atradās Francijas daļā, tad nu atkal nācās šķērsot robežu :D- nekad dzīvē
nebiju tik bieži šķērsoju robežu :D Francija-Šveice- Francija- tā tas aptuveni
izskatījās uz vienu pusi! :D Kalni bija
satriecoši, nogājām apmēram 5km! :D
Pirms pastaigas
braucām ar mašīnu augšā, lieki piebilst, ka šeit pat ceļš, kurš ved kalnos ir
perfektā stāvoklī, asfaltēts. Mēs atradāmies 1 300 m augstumā. :)) Cilvēki, jūs
domājāt, ka mēs te bomžosim?! :D Jāatzīst mēs pašas arī tā domājām, bet nē:D
Šodien mēs ēdām kalnu restorānā! :D haha, tas bija tik dīvaini! :D Sākumā mūs
aizveda uz vienu populāru bāriņu/kafejnīcu kalnos, kur dzērām baltvīnu, kurš
bija sarkans , jo bija kopā ar kkādām ogām, šim vīnam bija speciāls nosaukums,
bet neatceros kāds! :D Bija interesanti, ka blakus sēdošā sieviete, tantiņa, uz
mums dīvaini skatījās, un tad šie vecāki sāka ar viņu runāt, izstāstīja, ka
esam no Latvijas un tā. Viss notika ļoti draudzīgi un familiāri! Reizēm mēs
jūtamies kā apskates objekts, bet tā
nav sliktākā sajūta pasaulē! :D Tad mēs
pirms kāpšanas kalnos paēdām restorānā, neslikti vai ne? :D Kāpjot kalnos pļāpājām ar Patrīciju(mammu šim
mistiskajam puisim :D ), viņa angliski nerunā gandrīz nemaz, bet saprot, tāpēc,
tas bija tāds izaicinājums ar viņu runāt. Laika gaitā noskaidrojās, ka viņi ir
iepazinušies 16 gados un kopā ir jau gandrīz 40 gadu!! Ah cik romantiski.:) Kad
abiem bija 22 laikam, šie apceļojuši pasauli, mīļākā valsts viņiem ir
Brazīlija, bet varētu dzīvot arī Jaunzēlandē! :D Pārmijām dažus vārdus arī par
hokeju. Paslavēju viņu hokejistus, centos palielīt arī mūsējos, teicu, ka pāris
no viņiem spēlē arī Ženēva, uz ko viņa man atbildējas "jā, jā, es
zinu.." Tad man bija tāds neliels šoks, bet tad viss kļuva skaidrs, kā gan
viņa var nezināt, ja mūsējie ir tik labi!? :D
Laiks burtiski
paskrēja. Pavadījām ar viņiem laiku no 10 līdz apmēram 17, bet likās, ka pāris
stundas ir pagājušas. Satriecoši pavadījām laiku. Un viņi vēlas mūs vēl šur tur
aizvest. Mums jau tā bija neērti par restorānu, kalniem, personīgo "taksi":D
, kad teicām, ka viņi tā jau ļoti daudz dara, viņi teica "nē, nē, mums tas
patīk". Cenšoties saprast kā un kāpēc pilnīgi sveši cilvēki par mums tik
ļoti rūpējās, ja reizēm pat paziņas tā nedara, sapratām, ka viņiem ļoti patīk
cilvēki, sabiedrība, viņiem ir savādāk domāšanas veids, tā kā nauda viņiem
viennozīmīgi nav problēma,(viņi bija ļoti pārsteigta, ka mums nav trauku
mazgājamās mašīnas un ir tikai viena vannas istaba ;D aa, un vīrietim Roleks uz
rokas mirdz:D) tad viņi izklaidējas, reizē izklaidējot mūs! :)
Atvedot mūs mājās,
sekoja ierastās trīs bučas uz vaiga un laba vēlējumi. Patīkami cilvēki:))
Rīt ir mūsu pirmā
skolas diena, redzēsim, KAS NOTIKS TĀLĀK:D
Šeit dažas bildītes, rīt būs vēl! :D :
Kaut kas nočakarējās, nevarēju pagriezt:D, bet vienalga, tālumā ir kalnu skats, pie mājām! :)
Šis ir apmēram 1000 m virs jūras līmeņa, bet kalnos ir tāda dzīvība, tur ir tāda rosība, maziņš ciematiņš, pilns ar glaunām mājām , restorāniem, veikaliņiem...aaa, fantastiski!
Manis minētais baltvīns ar augļiem, garšīgs:))
Restorānā, visi 4:)